Daces dienasgrāmata | Ko maza portugāļu kapela man iemācīja par drosmi
Atgriežoties Tanzānijā pēc ceļojuma Eiropā, manas domas joprojām nepamet neliela kapela Portugālē, Atlantijas okeāna krastā. Šis nav stāsts par Portugāli. Tas ir domāšanas ceļojums par drosmi, bailēm un to, kā Tanzānija man iemācīja pasauli ieraudzīt citādi.
Jau kādu brīdi kā
esmu atgriezusies Tanzānijas mājās no Eiropas ceļojuma.
Tanzānijā ir beigusies lietus sezona, un ar jūliju sākas jaunā safari sezona. Jūlijs – augusts ir Lielās migrācijas kvintesence, kad miljoniem gnu kopā ar zebrām šķērso Serengeti slavenākās upes – Grumeti un Maru, virzoties uz labākas barības – zaļas zāles – vietām.
Līdz ar sezonas sākumu darba pilnas rokas, taču man joprojām neiziet no prāta mazā portugāļu kapela Atlantijas okeāna krastā, Viladukonde (Vila do Conde) pilsētiņā.
Portugāļu Lielo atklājumu laikmetā Viladukonde bijusi kuģu būves centrs. Tajā iespējams apskatīt un izstaigāt Vasko da Gamas laika kuģa kopiju, jo savulaik no šīs mazās pilsētiņas nākuši drosmīgie jūras braucēji, kas kuģoja okeānos un atklāja pasauli.
Pašā okeāna krastā ir pavisam maza lūgšanu kapela. Tajā ir glezna, kurā jūras braucēji, sēžot laivā, vētras laikā lūdzas dievmāti viņus sargāt. Un es atcerējos citu, vēl mazāku, vēl vienkāršāku, bet pēc būtības tādu pašu portugāļu lūgšanu kapelu Āfrikas austrumkrastā, Malindi pilsētiņā pie Indijas okeāna. Un tajā brīdī es aizdomājos par drosmi.
Jūras braucēji, pasaules atklājēji… Un tad mazā kapela un dievmāte… Ko patiesībā nozīmē drosme? Līdz šim biju domājusi, ka drosme nozīmē nebaidīties. Kā pārsteigums nāca apziņa, ka drosme nebūt nenozīmē nebaidīties. Drosme iekļauj bailes.
Tas atsauc atmiņā citu ainu. Kad pirms sešiem gadiem pirmo reizi atbraucu uz Tanzāniju, toreiz kā tūriste, es iepazinos ar Romānu - toreiz viņš bija mans safari gids-šoferis, bet tagad viņš ir mans vīrs un partneris mūsu abu Tanzānijas safari uzņēmumā. Toreiz viņš man teica, ka tik drosmīgu cilvēku kā mani viņš vēl nekad savā dzīvē neesot redzējis.
Tas man nāca kā liels negaidīts pārsteigums – gan tāpēc, ka to teica cilvēks, kurš vairāk nekā 30 gadus strādā par safari gidu-šoferi, gan tāpēc, ka šādus vārdus man nekad neviens iepriekš nebija teicis, es nekad nebiju domājusi par pasauli šādās kategorijās, un vispār sevi par drosmīgu neuzskatīju.
Pēc vairākiem kopdzīves gadiem viņš paziņoja, ka esot mani “atkodis” – es arī baidoties tāpat kā visi normāli cilvēki, tikai bailes mani neattur: “Ja tu esi nolēmusi, ka tā vajag darīt – tu dari, tev ir bail, bet tu dari atšķirībā no normāliem cilvēkiem, kam, ja ir bail, tad nedara”. Tādam skaidrojumam varēju piekrist, jo teiktajā atpazinu sevi – jā, bailes mani neattur.
Runājot par bailēm, man vienmēr dziļu pietāti un cieņu ir raisījusi D-diena Normandijas krastos – karavīri, kas cēlās ārā pludmalē no jūras. Esmu pārliecināta, ka viņi apzinājās – izdzīvos tikai retais. Vai viņi nebaidījās? Šaubos. Viņi ticēja. Pārliecībai, ka tā vajag.
Reiz sen kādā TV intervijā kāds populārs autorallists uz žurnālistes jautājumu, vai viņam nav bail tik ātri braukt, atbildēja – protams, ka ir, un skaidroja - ja parādās bailes, tas nozīmē, ka ātrāk nedrīkst, jo organisms tādā veidā raida signālu – pie vēl lielāka ātruma varu nepaspēt noreaģēt, un tāpēc bailes jārespektē. Tāpēc nedrīkst braukt ātrāk.
Arī te bailēm nav nekā kopīga ar bezbailīgumu. Bailes iezīmējas kā racionāla mērvienība.
Pēc filozofiskām pārdomām nonāku pie vārda “drosme” tulkojuma racionālās pasaules valodā – vārds “drosme” tulkojumā nozīmē risku menedžmentu.
Vai drosme ir bezbailīgums? Vai drosme un bailes ir vienas medaļas divas puses? Vai drosme nozīmē apzināties riskus, bet darīt, un bailes vienkārši signalizē riskus?
Interesanti, kā pasaulē viss saplūst un kā viena maza vieta pēkšņi liek saprast, cik savstarpēji saistīta ir pasaule. Vēl dīvaināk, ka pasauli ieraudzīt “pa jaunam” man – eiropietei ar diezgan spēcīgu Eiropas identitāti – iemācīja Tanzānija Āfrikā.